Tūjas.lv

Kāpēc tūjas dzeltē?

Ūdens trūkums​

Ja laiks ir karsts un sauss, tūjas ir jālaista regulāri visas sezonas garumā līdz pat rudenim. Ūdens trūkums var radīt neatgriezeniskas sekas. Ja augi tiek iekaltēti tiem pastiprināti dzeltē un izkrīt iekšējās skujas un tie kļust uzņēmīgāki pret slimībām.
​
​Risinājums – regulāra laistīšana
​

Pārstādīšana

Pēc stādīšanas, tūjām ir jāiesakņojas un jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem un vietai. Pirmajā gadā pēc pārstādīšanas neatkarīgi no to izmēriem tūjas var dzeltēt  un pastiprināti nomest iekšējās skujas. Jārēķinās, ka stādot lielāka izmēra tūjas, to iesakņošanās  periods būs pāris gadi.
​
Risinājums – augsnes ielabošana un pastripināta kopšana (laisīšana un mēslošana) sakņošanās periodā.

Vides ietekme

Augu dzeltēšanu ietekmē arī, lielo koku tuvums, gruntsūdeņi, gaisa temperatūra (ilgstošs karstums), augsnes kvalitāte un skābuma līmenis.

Risinājums – augsnes ielabošana pirms stādīšanas, izvairīties no stādīšanas vietās, kur ir lieli koki vai krūmi. Nestādīt tūjas ieplakās vai zemā vietās.

Kaitēkļi

Viens no izplatītākajiem kaitēkļiem tūjām ir maijvaboļu kāpuri. Savairojoties lielā daudzumā, kāpuri var nodarīt prāvus postījumus (apgrauzt saknes) gan maziem gan lieliem tūju stādiem.

Risinājums -  kaitēkļus iespējams iznīcināt, atrokot tūju saknes un izlasot kāpurus. Var arī tūjas izrakt (to sakņu sistēma ir kompakta), likvidēt barā salasījušos kāpurus un kokus atkal stādīt vecajā vietā.

​​Slimības

Tūjas pēdējo gadu laikā ir kļuvušas  par vienu no populārākajiem dzīvžogu augiem, bet kā jau ikvienam kultūraugam, ko sāk audzēt masveidā, parādās arī slimības. Ja pirms pieciem gadiem tās bija dažas, tad uz šo brīdi tās jau ir septiņas. Slimību klātbūtni  ir noteikt daudz grūtāk un pilnīgi drošu atbildi par augu situāciju var dot tikai pārbaudes laboratorijā. 

Rakstu par slimībām sagatavoja VAAD Augu aizsardzības departamenta integrētās augu aizsardzības daļas vadītāja Anitra Lestlande. Saite uz vietni - http://noverojumi.vaad.gov.lv/jaunumi/publikacijas/216-tuju-slimibas-latvija 

Pestalotia sp.

Sēne Pestalotia sp. izraisa zaru un lapotnes brūnēšanu virknei kokaugu, tai skaitā arī tūjām. Pestalotia sp. ir vājš patogēns, kas parasti „uzbrūk” jau citu iemeslu dēļ novājinātiem kokiem. Tie var būt sausums, pārlieku liels mitrums, nepietiekams mēslojums, kaitēkļu bojājumi, sals, apgriešana, mehāniski bojājumi, sakņu slimības u.c. faktori, kas kokiem jau izraisījuši stresu. Ļoti retos gadījumos slimība spēj inficēt veselīgus augus. Kad slimība kokā jau iekļuvusi, tā var tam nodarīt būtiskus bojājumus. Slimības izplatību veicina mitri laika apstākļi, kuros ar sporu palīdzību slimība inficē jaunos dzinumus.

​Simptomi. Infekcijas rezultātā var tikt bojātas atsevišķas zaru daļas vai viss zars – slimības simptomi izpaužas kā lapotnes brūnēšana un zaru mizas nekroze. Skujas vispirms kļūst dzeltenīgas, vēlāk brūnas. Bieži dzeltēšana novērojama no zara gala. Uz bojātajiem audiem novērojams liels skaits melnu sēnes augļķermeņu. Mitrā laikā bojātās skujas un zari pārklājas ar tumši pelēku apsarmi, ko veido micēlijs. Infekcija saglabājas inficētajās augu atliekās un inficēto zaru mizā.

Ierobežošana. Galvenais - censties izvairīties vai novērst kādu no faktoriem, kas var izraisīt augu bojājumus vai stresu:

• Kaitēkļu ierobežošana
• Jau no iestādīšanas brīža augiem radīt labvēlīgus augšanas apstākļus
• Augu laistīšana, īpaši sausuma periodos
• Izvairīties no nevajadzīgiem mehāniskiem bojājumiem
• Dekoratīvo apgriešanu veikt optimālā
• Izvairīties no apgriešanas ilgstoši mitros laikapstākļos

Ja slimība jau konstatēta, tad bojāto zaru izgriešana (sausā laikā) un sadedzināšana samazinās turpmāko infekcijas izplatību.  ​

Kabatina sp.

Sēne Kabatina sp. izraisa viengadīgo dzinumu galu kalšanu. Infekcijas avots ir inficētie zari – uz bojātajiem zariem infekcija redzama kā pelēki plankumi, uz kuriem pavasarī attīstās sēnes augļķermeņi – kā daudz mazas melnas “pūtītes”, kuru skaits sezonas laikā samazinās. Sporas no augļķermeņiem izplatās lietus un laistīšanas laikā, un augos iekļūst caur sīkiem mehāniskiem bojājumiem. Uzskata, ka primārā inficēšanās notiek rudenī, lai gan simptomi nav redzami līdz pavasarim.
​

Simptomi. Bojājumu pazīmes parādās agri pavasarī - iepriekšējā gada dzinuma gals apmēram 5-15 cm garumā kļūst gaiši zaļš vai dzeltenīgi brūns, vēlāk, kad infekcija pastiprinās – sarkans vai dzeltens, vēlāk tas nokalst. Pazīmes viegli sajaukt ar ziemas sala bojājumu, kā arī ar Phomopsis sp. bojājumiem, jo abas bojā zaru galus, bet simptomu parādīšanās ir atšķirīga. Inficēšanās ar Phomopsis sp. notiek vēlā pavasarī, kad parādās jaunie dzinumi, kā rezultātā bojātas tiek jaunās, sulīgās nenobriedušās skujas. Kad skujas nobriest, tad inficēšanās ar Phomopsis sp. notikt vairs nevar. Kabatina, tieši pretēji, inficē nobriedušas skujas rudenī vai nākošajā pavasarī.

Ierobežošana:

• Sausos laika apstākļos izgriezt un sadedzināt bojātos zarus
• Izvairīties no nevajadzīgu mehānisku bojājumu radīšanas kokiem mitros laika apstākļos
• Nodrošināt augiem sabalansētu mēslošanu, izvairoties no pāmēslošanas
• Izvairīties no augu virspusējās laistīšanas vakarā, kad augi uz nakti paliek mitri

Didymascella thujina

Sēne Didymascella thujina bojā skujas un zarus. Tā nopietni bojā jaunus kokus, bet lieliem kokiem pazīmes var būt neievērojamas. Vairāk slimība bojā apakšējos zarus, īpaši blīvos stādījumos ar vāju gaisa cirkulāciju. Inficēšanos veicina mitra lapotne, kas visilgāk saglabājas tieši krūmu apakšā, kur arī ir visvājākā gaisa cirkulācija, līdz ar to zemākie zari no slimības bojājumiem cieš vairāk. Jaunos neliela auguma blīvos stādījumos slimība var bojāt visu augu. Melni sēnes augļķermeņi veidojas zem skujām un, kad tie ir nobrieduši, lapas epiderma saplīst un izplatās sporas. Augļķermeņi sporas „ražo” no maija līdz oktobrim. Sporas ir izturīgas pret izžūšanu, un sporas, kas uz lapu virsmas nonākušas rudenī, tur var arī pārziemot un sākt dīgt tikai nākamajā pavasarī.

Simptomi. Vēlā pavasarī/vasaras sākumā skujas kļūst dzeltenīgas, vēlāk brūnas. Uz lapām attīstās lieli, ovāli brūni melni sēnes augļķermeņi. Parasti uz skujas ir viens augļķermenis, retos gadījumos – divi vai trīs. Augļķermeņi, kad tie ir atbrīvojušies no visām sporām, nokrīt, atstājot curumu, kas maldīgi liek domāt par kaitēkļu bojājumu. Bojātās skujas visu ziemu var palikt uz zariem un nenobirt. Smagas infekcijas gadījumā skujas masveidā nobrūnē un aiziet bojā viss zars. Krūmi vecumā līdz 4-5 gadiem slimības bojājumu dēļ var aiziet bojā pilnībā.

Ierobežošana:

• Izvairīties no tūju stādīšanas vietās, kur ir slikta gaisa cirkulācija
• Sausā laikā izgriezt un sadedzināt visus slimības skartos zarus
  
  

Sphaeropsis sp.

Sphaeropsis sp. inficē vairumu skuju koku un krūmu, tai skaitā arī tūjas. Arī šī slimība, tāpat kā augstākminētā Phomopsis sp., bojā tūjas, kas jau ir stresā citu apstākļu ietekmes dēļ. Un tā tāpat spēj inficēt jaunās zaļās sulīgās skujas un dzinumus kokiem, kuriem jau ir pazemināta imunitāte, kas radusies no, piemēram, sausuma, sablīvētas augsnes, sakņu traumām, pārmērīga noēnojuma, karstuma, kas nāk no blakusesošo celtņu jumtiem un sienām, bojājumiem (krusa, griešanas instrumenti, kukaiņu bojājumi) u.c. Vecākie koki tiek vairāk bojāti, jo slimības sēne veidojas veco čiekuru audos. Jaunās tūjas, kuras vēl neražo čiekurus, slimība inficē tikai tad, ja tās aug cieši blakus vecākām. Ja koks vēl nav ieguvis pietiekošu skaitu vecu atmirušu čiekuru, inficēšanās risks ar Sphaeropsis sp. ir zems.

Sēne pārziemo kā sīkas melnas piknīdas koksnaino dzinumu mizā, uz skujām, čiekuros vai uz zemes. Mitros laika apstākļos no agra pavasara līdz vēlam rudenim mikroskopiskas tumši brūnas sporas (konīdijas) izdalās no piknīdām un ar vēja un lietus šļakatu palīdzību izplatās tālāk. Sēne var izplatīties arī ar sēklām kā micēlijs. Konīdijas temperatūrā no +12-36oC spēj dīgt dažu stundu laikā. Mitrs laiks 12 stundu garumā ir pietiekošs sporu dīgšanai un infekcijai. Siltā laikā simptomi parādās 3-4 dienu laikā pēc inficēšanās. Visstraujākā sēnes attīstība notiek +28oC. Masveida inficēšanās notiek no pavasara vidus līdz beigām, kad jaunie dzinumi ir visieņēmīgākie. Tas ir īss periods no pumpuru plaukšanas līdz skujas sasniedz pusi no sava garuma. Otrā gada čiekuri arī ir ļoti ieņēmīgi, bet to ieņēmības periods sākas vēlāk un sezonā izstiepjas garāks. Iepriekš neinficētu koku čiekuri ir vairāk ieņēmīgi nekā skujas un dzinumi. Sphaeropsis sp. sēne ātri izaug cauri skuju audiem, ieaug zarā un inficē blakus augošās skujas. Kalšanas simptomi parādās pēc vairākām nedēļām. Vēlāk sezonā uz nokaltušiem zariem drīz parādās piknīdas. Iepriekšējo gadu skujas un dzinumi netiek inficēti, kā arī netiek inficēti jaunie čiekuri.
​

Simptomi. Visbiežāk pirmie un nopietnāk tiek bojāti apakšējie zari, dažreiz infekcija var izpausties koka atsevišķos nelielos laukumos vai pat vienā koka pusē. Mitros pavasaros zariem visā kokā var nobrūnēt gali. Brūnēšana vispirms parādās pie skuju pamatnes, attīstoties tā virzās uz skuju galiem. Inficētās skujas visbiežāk aiziet bojā, kad tās sasniedz no ½ līdz ¾ no to normāla garuma. Parasti visas skujas, kas attīstās uz inficēta zara, iet bojā. Sakaltušo skuju pamatnē, uz inficēto zaru mizas un otrā gada čiekuriem attīstās melni sīki sēnes augļķermeņi. Vecākiem jau nokaltušiem zariem miza ir tumši brūna, koksne – pelēka vai zilimelna.

Ierobežošana:

• Nodrošināt tūjām optimālus augšanas apstākļus, īpaši nodrošinot sabalansētu mēslošanu atbilstoši augsnes analīzēm
• Obligāti sausuma periodos laistīt
• Krūmu dekoratīvo apgriešanu veikt sausos laika apstākļos
• Ja slimība kokus jau skārusi, sausā laikā izgriezt un sadedzināt visus bojātos zarus, no stādījuma izvākt arī uz zemes nobirušos čiekurus un zariņus. Griešanas instrumenti bieži jādezinficē
  ​

Phytophthora sp.

Phytophthora sakņu puvi izraisa augsnē mītoša sēne. Slimība var atrasties augsnē vairākus gadus un izdzīvot bez saimniekauga. Slimība aktivizējas ilgstoši siltā un mitrā periodā. Slimība inficē tūjas caur sakņu sistēmu. Inficētās saknes kļūst trauslas un maina krāsu. Bojātās sakņu sistēmas rezultātā parādās dažādas blakus pazīmes – zaru kalšana, augšanas bremzēšanās, skuju dzeltēšana un spēcīgas infekcijas gadījumā – skuju pilnīga nobiršana. Sēne izplatās augsnē ar sīkām sporām, kas starp augsnes daļiņām peld ūdenī. Izplatīšanās attālums ir ļoti niecīgs – tikai daži milimetri. Uzņēmīgu augu saknes šīs sporas piesaista savām saknēm. Phytophthora no inficētajām bojāgājušām saknēm spēj saražot īpašas sporas, kas var saglabāties augsnē neaktīvā formā vairākus gadus. Phytophthora izplatība lielākos attālumos var notikt ar cilvēku palīdzību – ar tehniku, ar stādāmo materiālu. Tas var notikt arī ar lietus ūdeņiem, ja inficētā augsne atrodas nogāzē.
​

Ierobežošana:

• Uzlabota augsnes drenāža būtiski samazina iespēju inficēties ar šo slimību
• Ja slimība jau ir konstatēta, tad slimie augi izrokami un iznīcināmi, un augsne jānomaina pret jaunu neinficētu
• Jāatceras, ka Phytophthora ir ļoti daudz saimniekaugu, tāpēc pirms tūju stādīšanas jāizvērtē, kas konkrētajā vietā ir audzis pirms tam
• Mitrākās augsnēs jāizvēlas audzēt izturīgākas šķirnes.Piemēram, Rietumu tūjas (Thuja plicata) ir visizturīgākās, occidentalis 'Pyramidalis' ir vidēji ieņēmīga, un T. occidentalis 'Smaragd' ir visieņēmīgākā
  ​

Armillaria sp.

Armillaria sp. ir bīstama augsnes sēne, kas var bojāt daudzus dekoratīvos kokus un krūmus, tai skaitā tūjas. Slimība bojā augu saknes, neradot redzamas vizuālas pazīmes, kā arī ražo cietus rizomorfus - hifas (sēnes “saknes”), ar kuru palīdzību tā izaug cauri augsnei, meklējot jaunus saimniekaugus. Dažas no Armillaria sp. sugām ir agresīvas un inficē veselus augus, bet dažas, kuras nav tik agresīvas, inficē jau citu apstākļu dēļ novājinātus augus. Pētījumi apliecina, ka pastāv neliels risks sēni dārzā ieviest ar mulčas materiālu.

Inficēšanās var notikt vairākos veidos – saskaroties auga saknei ar sēnes hifām vai saskaroties divu augu saknēm – veselā un jau inficētā. Sēnes augļķemeņi ražo sporas, ar kuru palīdzību arī var notikt inficēšanās, tām iekļūstot augā caur brūcēm vai griezumiem. Par sēnes klātbūtni liecina balts sēnes micēlijs zem galveno sakņu mizas un zem stumbra pamatnes mizas. Micēlijam ir spēcīga saldena smarža. Augļķermeņi ir dzeltenīgi brūnas vai meduskrāsas sēnes ar baltu gredzenu uz kātiņa un 10-15 cm lielu cepurīti. Tās ražo baltas sporas, kas bieži ir atrodamas ap inficēto koku vai celmu. Augļķermeņi var parādīties, sākot ar vasaras otru pusi. Ne visiem pat smagi inficētiem kokiem, parādās sēnes augļķermeņi.
​

Simptomi. Tie parādās kā skuju dzeltēšana, vīšana, skuju nobiršana, kalšana, kas noved pie koku bojāejas. Dažos gadījumos iespējama mizas plaisāšana ar sveķu izdalīšanos. Pēkšņa koka bojāeja vasarā sausuma ietekmē var būt sekundāra, jo, iespējams, ka tūja jau bija novājināta ilgstošas sakņu infekcijas dēļ. Neparasti bagātīga ziedēšana un čiekuru veidošanās arī var liecināt par drīzu koka bojāeju.

Ierobežošana:

• Nodrošināt optimālus augšanas apstākļus, tādējādi mazinot augiem stresu
• Izvairīties stādīt tūjas pārlieku mitrā ēnainā vietā, nesabiezināt stādījumus
• Sargāt saknes no citu kaitīgo organismu un mehāniskiem bojājumiem 
• Vismaz 12 mēnešus inficētajā vietā izvairīties no koku un krūmu stādīšanas
• Ja iespējams, izmantot izturīgas šķirnes. Uzņēmīgas šķirnes nestādīt tuvu inficētajai vietai
• Aizsargbarjeras ierakšana zemē vismaz 50 cm dziļumā pasargās no sēnes tālākas izplatīšanās
• Inficēto sakņu izzāģēšana var palīdzēt saglabāt vērtīgākos kokus no bojāejas
• Ideālā gadījumā – inficētā celma un visu sakņu izlasīšana no augsnes un likvidēšana

Rhizoctonia sp.

Rizoktonijas sakņu puvi izraisa augsnes sēne Rhizoctonia sp. Pazīmes ir līdzīgas citām sakņu puvju slimību pazīmēm - saknes kļūst brūnas, mīkstas un viegli lūstošas. Lai stādījumā neparādītos slimība, galvenais ir profilaktiskie pasākumi – vesels stādāmais materiāls un no infekcijas brīvas augsnes. Rizoktonijai arī ir plašs saimniekaugu loks, kas jāņem vērā, ierīkojot tūju stādījumu. Izmēģinājumos pierādīts, ka profilaktiski augsnē iestrādājot mikrobioloģiskos preparātus, kas satur Trihoderma harzianum, iespējams efektīvi ierobežot rizoktonijas sakņu puvi.
​